Patriotisms sākas ģimenē
Autors: Eduards Vagalis, biedrības „Sporta un kaujas mākslu klubs „SATORI”” vadītājs..
Patriotiskā audzināšana – skaisti vārdi vai daudzus gadus ieguldīts darbs. Kā mēs katrs to saprotam. Vieniem, tas ir pasākumā paplivināts karodziņš, kuru pēc tam nedomājot iemet atkritumu urnā. Citiem, tas ir hokeja fanu bāra apmeklējums un braukšana mašīnā ar piestiprinātiem Latvijas karogiem. Vēl citam- asaras acīs, stāvot stacijā pie pieminekļa, kur vecāki izvesti uz Sibīriju.
Patriotiskā audzināšana – skaisti vārdi vai daudzus gadus ieguldīts darbs. Kā mēs katrs to saprotam. Vieniem, tas ir pasākumā paplivināts karodziņš, kuru pēc tam nedomājot iemet atkritumu urnā. Citiem, tas ir hokeja fanu bāra apmeklējums un braukšana mašīnā ar piestiprinātiem Latvijas karogiem. Vēl citam- asaras acīs, stāvot stacijā pie pieminekļa, kur vecāki izvesti uz Sibīriju.
Katrs mēs to izprotam savādāk. Tikai tagad mēs redzam visas izglītības kļūdas, kad viegli atteicāmies no daudz labām lietām, kas bija saistītas tieši ar patriotisko audzināšanu. Patriotisms sākas no ģimenes, no agras bērnības. Vecāku cilvēku cienīšanas, kuri šai pasaulē nodzīvojuši ilgu un pieredzes bagātu mūžu. Tie ir gan skolotāji, gan vecāki, gan arī tas onkulītis no kaimiņu mājas, kurš bija spiests sūri un smagi strādāt no 12 gadu vecuma, jo vecāki bija aizgājuši bojā kara laikā.
Kad astoņpadsmit gadus atpakaļ iestājos Zemessardzē, kāds no maniem 20-gadīgajiem kolēģiem prasīja, ko te dara tie vecie vīri, kas viņi par karotājiem?! Viens no viņiem atbildēja – jūs, jaunie izšausiet patronas un dosieties uz Zviedriju, vai Ameriku, bet mēs, vecie vīri nekur vairs nedosimies. Mēs paliksim cīnīties par savu sētu!”. Ir gājuši gadi, ir gājis visādi, bet, paldies Dievam, esam iztikuši bez šaušanas. Nu atkal ir grūti - šā brīža ekonomiskā situācija ir novedusi pie tā, ka atkal ļoti daudzi cilvēki mūsu valsti pamet. Dodas labākas, stabilākas dzīves meklējumos. Zaudēti ideāli un ticība. Ja vecāki un skola nav pratuši ieaudzināt mīlestību pret savu Dzimteni, tad tagad mākslīgi radīt patriotisma jūtas ir gandrīz neiespējami.
Visu šo, brīvestības gadu audzināšanas sekas ir sasniegušas kritisko punktu. Patriotisms daudziem beidzās arī pēc tam, kad negodprātīgi komersanti izmantojot cilvēku lētticību viņus apkrāpj un izliek no savām mājām un dzīvokļiem, kad beidzot saprotam, ka visus šos gadus bankas, dēļ savas peļņas mūs ir maldinājušas, radot ilūziju par jauko, bezrūpīgo dzīvi.
Nekad neesmu uzkrītoši spraudis pie krūtīm auseklīšus, jo uzskatu, ka tas ir jānopelna. Kā tas vīrs gados, kurš ar to ir gājis kaujās. Esmu pret to uzspēlēto latviskumu, ko reklamē daudzi un jo īpaši pirmsvēlēšanu laikā. Patriotisms sākas tēvam aizvedot puikas makšķerēt Gaujas krastos, lai viņš redzētu - cik skaista ir šī zeme, pie nometnes ugunskura interesantā pasākumā. Patriotisms un tā audzināšana sākas jau no ikdienas sīkumiem, kad mēs ar personīgo piemēru iemācam saviem bērniem un jauniešiem skolās būt godīgiem un stipriem, nepaiet garām nelaimē nokļuvušam sirmgalvim, attaisot durvis sievietei un nepagriežot muguru nekauņam, kurš piedzēries apspļauda garāmgājējus - zināt ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. Patriotisms ir piederības sajūtas pret savu dzīves vietu, mīlestība un gādība pret to un pašaizliedzīga šīs telpas aizsargāšana. Šī telpa, šī vieta mums visiem ir viena, tā ir mums visapkārt. Tikai esot veseliem, stipriem miesā un garā jaunieši spēs stāties pretī visām tām dzīves grūtībām, kuras viņus sagaida, un vienlaicīgi spēs domāt arī par dzimtenes un līdzcilvēku labklājību. Man ļoti patīk, kāda autora teiktais - jādzīvo tā, lai bērni domājot par godīgumu un taisnīgumu atcerētos savus vecākus. Cik tad tādu ir!? Mums visai tautai ir uz ko tiekties!?
Kad dienēju armijā, tālu prom no mājām, sapņos redzēju Valmieras Stāvos krastus Gaujas malā. Tur, svešumā saproti, ko tev nozīmē šī zeme. Visus gadus esmu strādājis kārtības nodrošināšanas iestādēs, kur man pirmkārt ir bijis jāatceras, ka esmu devis zvērestu un tikai tad ,varu runāt par ko citu. Valmierā būtu vajadzīga vieta (piemēram, piemineklis Valmieras Vienības laukumā ), kur jaunajiem kārtības sargiem nodot zvērestu. Lai viņiem kaut mazliet būtu kauns, nomācoties uz nodokļu maksātāju rēķina akadēmijā, saskaroties ar pirmajām dzīves grūtībām, skriet uz „godpilno” jurista vietu kādā firmiņā. Mēs esam aizmirsuši, ko nozīmē vārds – virsnieks! Mēs aizmirstam, ka ne vienmēr varēsim iztikt ar jauku padziedāšanu – dziesmotā revolūcija var izdoties tikai vienreiz un tā nepalīdz valsts iekšējās drošības stiprināšanā!
Lai šis grūtais laiks mums visiem nāk par svētību, nevis postu!...