Tikai nacionāli domājoši cilvēki var būt veiksmīgi.Intervija ar Romānu Naudiņu

Autors: Pierakstīja Eva Eglīte..

Kas ir Romāns Naudiņš?

Esmu 30 gadu vecs vidzemnieks, dzimis Valmierā. Šeit ir dzimuši arī mani vecāki. Pēc Valmieras Viestura vidusskolas absolvēšanas studēju Latvijas Policijas akadēmijā, kur ieguvu izmeklētāja specialitāti. Studiju laikā papildus zināšanas ieguvu Selmas Policijas institūtā Vācijā. Pēc dažu gadu darba pieredzes savā specialitātē, tomēr nolēmu pievērsties saimnieciskai darbībai – ražošanai. Tā kā iepriekš biju iepazinis Vāciju, tās kultūru un tradīcijas, nolēmu sadarboties tieši ar šo valsti, uzsākot savā uzņēmumā saražotās produkcijas eksportu uz turieni. Paralēli tiešajam darbam veicu arī dažādus sabiedriskos pienākumus – esmu Valmieras 4. kājinieku pulka pieminekļa fonda dibinātājs. Fonds izveidots, lai pieminētu Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus, un tā galvenais mērķis ir Valmierā izveidot Brīvības pieminekli, kas veltīts Latvijas valsts dibināšanai un godinās Brīvības cīņās kritušos. Šādā nolūkā jau ir izveidotas vairākas piemiņas plāksnes, no kurām viena atrodas Gulbenē, bet maija mēnesī, tāda tika uzstādīta arī Valmieras pilsētā, pieminot igauņu karavīru Viktoru Andersonu – 17 gadu vecu skolnieku, kurš krita cīņā ar komunistiem 1919. gada maijā. Godinājām viņu, jo tieši igauņu karavīri atbrīvoja Valmieru no sarkanā terora.

Jau no 14 gadu vecuma man nauda bija jāpelna arī pašam. Vasarās strādāju Vācijā pie saimniekiem, darīju dažādus darbus, pārsvarā dārzkopībā. Vēlējos nopelnīt, lai palīdzētu ģimenei, jo mana mamma viena izaudzināja mani un manu jaunāko māsu. Iespējams tādēļ, ka vasarās strādāju Vācijā, kur ieguvu noderīgas zināšanas, iemācījos patstāvīgas dzīves pieredzi un atbildību, vēlāk izveidoju savu uzņēmumu un tagad veiksmīgi strādāju Vācijas tirgum.

Savā saimnieciskajā darbībā, ražojot produktus un eksportējot tos uz citām valstīm, vispirms esmu centies iepazīt šo valstu vēsturi, iedzīvotājus, viņu kultūru un cienīt to. Uzskatu, ka tā arī ir viena no veiksmes atslēgām, kas man ir palīdzējusi attīstīt saimniecisko darbību un nodrošināt cilvēkiem darba vietas. Nacionāli cilvēki savā zemē ir tie, kas spēj cienīt arī citas valsts kultūru, vēsturi, tradīcijas un cilvēkus. Ja to ievērotu mūsu valsts uzņēmēji, tad Latvijā būtu daudz lielāka saimnieciskā rosība un ekonomikas attīstība. Svarīgas, protams, ir zināšanas un kvalifikācija - tad cilvēks var veiksmīgi attīstīt savu saimniecisko darbību. Un no tā iegūs ne tikai viņš pats, viņa ģimene, bet arī visa valsts un tās iedzīvotāji.

 Kāpēc nolēmāt iesaistīties politikā?

Politika ir mana sirdslieta. Jau no vidusskolas laikiem sekoju līdzi notikumiem valstī. Sapratu, ka valsts attīstībai jābalstās uz ideoloģiju. Un tikai viena partija visā valstī ir tāda, kurā esošie cilvēki vienmēr ir skaidri un saprotami pauduši savu ideoloģiju. Pārējās partijas ir bijušas tikai „zināmu seju” grupas, kuras nokļūstot pie varas, ir gatavas pārdot pat valsti. Atcerēsimies kaut vai Zīgerista partiju, kas pauda it kā nacionālu pārliecību, bet jau pirmajā naktī pēc Saeimas vēlēšanām bija gatava „likties vienā gultā” ar partiju „Saimnieks”. Tas mani uztrauc arī tagad – pagājušā gada vēlēšanās, kad pirms tām viena partija ļoti cīnījās pret Urbanoviču no „Saskaņas centra”, bet pēc vēlēšanām jau pauda gatavību ar viņa partiju strādāt vienā valdībā, tādējādi pieviļot savus nacionāli noskaņotos vēlētājus.

Man ideoloģiski piemērotākā ir nacionāli konservatīva politika, un Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" atbalsta šīs vērtības. Esmu pārliecināts, ka mums kā mazai zemei, mazai nācijai, svarīgi ir tieši nacionāli konservatīvi uzskati. Nacionāla politika ir tā, kas Latviju var padarītu stipru un nosargāt mūsu identitāti. Jārūpējas, lai Latvijā labi justos tie cilvēki, kas šeit dzīvo jau paaudžu paaudzēs.

Kas ir konservatīvisms - jebkura sabiedrība ir balstīta uz iedibinātām, stabilām vērtībām un tradīcijām. Bez to ievērošanas nav iespējama ne valsts, ne sabiedrības, ne katra cilvēka attīstība. Mūsu pamatvērtības ir: brīva un ekonomiski attīstīta valsts, nacionālās kultūras vērtības un tradīcijas, ģimene, morāle, taisnīgums, solidaritāte, iespēju vienlīdzība, personas iniciatīva un atbildība. Būdams Valmieras domes deputāts, kas ievēlēts no saraksta „Visu Latvijai!”- „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, šos pamatprincipus ievēroju savā darbā, rūpējoties par iedzīvotāju labklājību.

Kuras mūsu valsts problēmas Jūs satrauc visvairāk?

Ikviens var redzēt, pie kā ir novedusi liberālā un centriskā politika. Pēdējos 15 gadus politika Latvijā bijusi kā kokteilis, un nav iespējams saprast, kas tā īsti ir par politiku. Ir mākslīgi veidotas partijas, sašķeltas partijas un sašķelta politika, līdz ar to Latvija ir nonākusi situācijā, kad to var viegli ietekmēt no ārpuses. Politiķi bija pērkami, veidojās oligarhu vara, kas pārvaldīja valsti savās, bet ne Latvijas valsts interesēs. Cilvēkiem pameta mazu ēsmu, un viņi skrēja līdzi oligarhiem. Patiesībā aiz tā visa atradās liela nauda, kas aizplūda ārpus Latvijas – ofšoru kompānijās, kuras pieder mūsu pašu latviešu bāleliņiem. Latvija ir zaudējusi ļoti daudz naudas un iespējas. Piemēram, ir samazinājies līdz minimumam Baltkrievijas kālija tranzīts caur Latviju. Kamēr Latvijas politiķi cīnījās savā starpā, minētā valsts izvēlējās citu ceļu savu produktu eksportam. Šī oligarhu savstarpējā cīņa ir nodarījusi ļaunumu visai Latvijas sabiedrībai. Brīdī, kad Latvijas ekonomika attīstījās strauji un nekontrolēti, liela daļa cilvēku tika ierauta nekustamo īpašumu spekulāciju virpulī. Ir zināmi finanšu ministri, kas pieļāva šo ārvalstu banku finanšu okupāciju. Kāda ir viņu atbildība šobrīd? Kredīti cilvēkiem tika doti, un neviens pat necentās tos ierobežot, tieši otrādi – tika veicināta to izsniegšana un doti melīgi apgalvojumi par iespējām tos nākotnē atdot. Cilvēku var pakļaut ar zobenu, bet vēl vieglāk – ar parādu. Latvija ir ieslīgusi parādos tieši pie varas esošo alkatības un nemākulīgās saimniekošanas dēļ. Šobrīd Latvijas ekonomikas attīstību lielā mērā nosaka ārvalstu bankas, kuras, protams, to noliedz. Ja arī tās vienu gadu cieta nelielus zaudējumus, tad treknajos gados pelnīja simtiem miljonu. Arī šī gada pirmajā ceturksnī komercbanku kopējā peļņa bija vairāk nekā 33 miljoni latu.

Otra valsts problēma, kas mani satrauc, ir fakts, ka lauku novadi kļūst arvien tukšāki. Cilvēki brauc prom no laukiem, tur paliek vien vecākā gada gājuma iedzīvotāji. Esmu rosinājis izveidot īpaši atbalstāmo teritoriju likumu, kas ar nodokļu politiku veicinātu saimniecisko darbību šajās teritorijās. Pierobežu zonās un reģionos, kur ir maza ekonomiskā aktivitāte, nepieciešams piemērot likumu, kas cilvēkiem, kuri investē šeit naudu, piedāvātu maksimāli atvieglotu nodokļu politiku saimnieciskās darbības veikšanai un jaunu darba vietu radīšanai.

Latvijā jāveido pārdomāta, tautas interesēm kalpojoša lauksaimniecības politika. Politiķi šobrīd dara visu, lai lauksaimniecība neattīstītos tādos tempos, kā Latvijai tas būtu nepieciešams. Tiek darīts viss, lai pie mums neko neaudzētu. Mēs pat paši sevi nevaram nodrošināt - daudz importējam un maz eksportējam. Nožēlojami, ka esam spiesti veikalā pirkt Ķīnas ķiplokus, Itālijas dilles, poļu sīpolus, jo savu jau nav... Piemēram, Maskavas lielveikalos kilograms kartupeļu maksā 3 lati. Tātad varam audzēt lauksaimniecības produkciju un eksportēt to gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem, kur ir liels pieprasījums un liels patēriņš. Pārtikas cenas tuvākajos gados kļūs arvien augstākas, 10 gadu laikā tās var pat dubultoties. Tie ir signāli, kas mums ir jāsaklausa, un jau tagad stratēģiski jāsāk plānot, kā mēs paēdināsim savas zemes iedzīvotājus. Nākamais solis ir eksports un peļņa, tirgojot lauksaimniecības produkciju. Jāpanāk, lai jaunie cilvēki pēc studijām brauc atpakaļ uz laukiem, tur dzīvo un attīsta lauksaimniecību. Tas ir iespējams tikai tad, ja viņi redzēs pozitīvu nākotni un perspektīvu. Lauksaimniecība ir jāattīsta, jo katrs ieguldītais lats vairākkārtīgi atmaksāsies. Mērķis, uz ko tiekties, ir attīstīt Latvijas lauksaimniecību, veicināt, lai nauda paliek Latvijas ekonomikā un pēc iespējas mazāk tiktu importēta pārtika. Strādājot lauku atdzimšanas virzienā, svarīgi būtu vadīties pēc principa – jo tālāk no Rīgas, jo mazāki nodokļi jebkurai saimnieciskajai darbībai.

Tikai tāda zeme, kurā šīs problēmas tiek sekmīgi atrisinātas, var cerēt uz savu iedzīvotāju labklājību.

Kas ir tas mūsu valstī, ar ko Jūs lepojaties?

Es lepojos ar mūsu valsts cilvēkiem. Lai kā arī mūsu tautu citi nievājoši sauktu, lai ko arī teiktu par latviešu politisko analfabētismu, es uzskatu, ka mūsu cilvēki Latvijā spēj būt gudri un godīgi, strādīgi un sirdsgudri. Ja iedzīvotāji redzēs, ka valsts politiķi un valsts līderi ir godīgi, arī pati tauta būs godīga. Ja politiķi parādīs, ka spēj no ekskluzīvām automašīnām pārsēsties uz lētākām, ka nenorunā tūkstošiem latu ikmēneša telefonsarunās, ka komandējumos nelietderīgi netērē līdzekļus, ka lieki nenobraukā degvielu un ja rādīs ar savu rīcību priekšzīmi, arī iedzīvotāji kļūs godīgāki. Sākot ar mazām lietām līdz lielām, sākot ar to, ka politiķis nepāries ielu pie sarkanās gaismas un beidzot ar to, ka rūpēsies par naudas ekonomiju. Ne jau latviešos iedzimst viss sliktais, bet gan mūsu valsts līderi rādot sliktu piemēru, šo vīrusu pārnes arī uz tautu .Arī vēsturiski ir pierādīts - ja politiķi rāda priekšzīmi, kā to, piemēram, darīja Kārlis Ulmanis, tad mūsu tauta ir spējīga īsā laika posmā padarīt mūsu valsti par labklājības zemi. Protams, trūkumi bija arī Ulmanim, bet kopumā viņa politiskā stāja un attieksme pret sabiedrību bija tāda, kādai būtu jābūt katram politiķim - domāt par savu valsti, savu zemi, cilvēkiem un tikai tad domāt par sevi.

Es lepojos arī ar saviem draugiem, ar labi pazīstamiem vidzemniekiem - Normundu Bomi, Limbažu novada domes deputātu, saimnieku lielai maizes ceptuvei, kurā top viena no Latvijā visgaršīgākajām maizītēm. Es lepojos ar valmierieti Imantu Grāvīti, politiski represētu latvieti, kurš daudz devis manu dzīves uzskatu izveidē. Lepojos arī ar Valmieras 4. skautu vienības vadītāju Uldi Jansonu, kurš ir īsts Latvijas patriots un patriotismu iemāca arī jaunajai paaudzei. Un vēl ar daudziem, daudziem vidzemniekiem, kurus esmu saticis savā dzīvē.

Es lepojos ar mūsu tautas kultūras mantojumu un tradīcijām, ar Vispārējiem Latviešu Dziesmu un Deju svētkiem un cilvēkiem, kas uztur dzīvu šo procesu.

Vai piekrītat dažu politiķu viedoklim, ka kultūras nozare ir nerentabla?

Noteikti nē! Uzskatu, ka investēt kultūrā ir īpaši nozīmīgi. Tās pievienoto vērtību nav iespējams nedz izmērīt, nedz uzskaitīt, bet tieši kultūra ir tā, kas rada pievilcīgu konkrētu vietu un pilsētu. Kultūra bagātina un izglīto sabiedrību. Tā ir katras tautas dzīves kvalitātes un labklājības rādītājs, tā atspoguļo mūsu domāšanas veidu.

Jebkura prece ar laiku nolietojas un tās vērtība zūd, savukārt spilgtiem un nozīmīgiem kultūras notikumiem, resursiem un prasmēm, ar gadiem vērtība pieaug. Kas šodien realitāte, tas rīt – mantojums. Uzskatu, ka tieši tautas māksla , Dziesmu un Deju svētki stiprina nacionālās identitātes apziņu, tādēļ, mūsu pienākums ir to saglabāt, pilnveidot un radīt labvēlīgu vidi.

Kādi ir Jūsu uzskati par jaunu cilvēku iesaistīšanos politikā?

Politikā ir jābūt jauniem cilvēkiem. Ne tikai gados jauniem, bet ar jaunu, nesabojātu domāšanu. Cilvēki ar jaunu domāšanu ir tie, kuriem galvā nav iesēdusies komunistiskā sērga. Tas ir režīms, kas Latviju degradēja 50 gadu garumā, un diemžēl arī šobrīd politikā ir daudz šādu komunistisko partiju bijušie fanātiķi. Šādi cilvēki ir bīstami gan Latvijas sabiedrībai, gan ekonomikai, gan valstij kopumā. Nedrīkst pieļaut, ka tie iesaistītos politikā. Latvijas vēlētājiem, izdarot izvēli, jāatbrīvojas no tiem, kas melo un nepilda savus solījumus. Pirmkārt, jāievēl cilvēki, kas ir brīvi no komunistiskās ideoloģijas. Otrkārt - cilvēki, kas nav bijuši saistīti ar oligarhiem un viņu rokaspuišiem pēdējo 15 gadu laikā. Tādi cilvēki, kuri negodprātīgā veidā ir attīstījuši savu uzņēmējdarbību, mūsu valsts iedzīvotājos radījuši negatīvu noskaņojumu pret vārdiem “uzņēmējdarbība” un “uzņēmējs”. Tie, kas bijuši negodīgi, visticamāk tādi būs arī turpmāk. Nenoliegšu, ka politiskā kultūra ir uzlabojusies, bet minimāli, jo oligarhu ietekme vēl joprojām pastāv. Jauno politiķu priekšrocība ir – neatkarība no kāda ietekmes un skaidrs, tīrs , godīgs saprāts. Tomēr politikā jābūt cilvēkiem, kas savā dzīvē jau ir kaut ko sasnieguši. Tāds, kas sevi līdz tam nebūs pierādījis ar saviem darbiem, var iet tikai divus ceļus – vai nu tiešām šis cilvēks ir ļoti godīgs un tāds arī paliks, vai arī otrs variants - sāks caur politiku sev veidot materiālo labklājību. Līdz ar to tie cilvēki, kuri jau ir sevi apliecinājuši, un kuru padarītie darbi runā jau paši par sevi, ir mazāk pakļauti šim riskam nekā tie, kas visu sāk no nulles. Pēc savas pieredzes jauniem cilvēkiem ieteiktu vispirms politikā iesaistīties kā partijas ierindas biedriem, kā to izdarīju es 22 gadu vecumā, tālāk iepazīt savas vietējās pašvaldības darbu, kandidēt pašvaldību vēlēšanās, iegūt pirmo pieredzi un pēc tam soli spert parlamenta virzienā. Un nevis tad, kad pats to grib, bet tad, kad cilvēki viņu izvirza, atbalsta un mudina iet tālāk. Vēlētājiem ir jāvērtē katrs kandidāts neatkarīgi no partijas piederības – rūpīgi jāanalizē un jāizvērtē katra cilvēka atbilstība parlamenta deputāta amatam, iegūtā izglītība, valodas zināšanas, paveiktie darbi, attieksme pret savu novadu. Ejot gan uz pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanām, uzdodiet sev jautājumu – kurš ir tas politiķis, kam varu uzticēt pārstāvēt savas un valsts intereses gan tepat Latvijā, gan tiekoties ar ārvalstu politiķiem. Ja man būtu iespēja izvēlēties, es atbildīgam amatam virzītu nacionālistiskās jauniešu apvienības “Visu Latvijai!” dibinātāju un 10. Saeimas deputātu Raivi Dzintaru. Kaut arī gados jauns un varbūt ar ne tik lielu pieredzi, tomēr viņš ir cilvēks ar skaidru redzējumu par to, kā valstij jāattīstās gan ekonomiski, gan nacionāli. Esmu kopā ar viņu, esam vienā komandā.

Kas ir vissvarīgākais darbs, ko līdz šim esat paveicis?

Vissvarīgākais paveiktais darbs manā dzīvē ir tas, ka esmu palicis Latvijā - strādāju šeit, esmu izveidojis eksportspējīgu uzņēmumu, savu laiku un zināšanas ieguldu daudzās lietās, tostarp arī sabiedriskajā darbā. Esmu nodibinājis ģimeni, man ir sieva un dēls, un negrasos no šīs zemes braukt prom. Palikšu šeit, dzīvošu šeit un aizstāvēšu savu zemi!

Ko Jums patīk darīt brīvajā laikā, kādi ir Jūsu vaļasprieki?

Mani vaļasprieki ir dārzkopība un floristika. Patīk arī makšķerēt, nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, esmu, tā teikt, universāls sportists – spēlēju tenisu, hokeju, florbolu, futbolu, ziemā slēpoju ar distanču slēpēm.

Kas ir bijis vissvarīgākais notikums Jūsu dzīvē?

Vissvarīgākais notikums manā dzīvē ir mana dēla piedzimšana 2008. gada 18. novembrī. Tā bija Dieva dāvana, ka Latvijai tik nozīmīgā datumā piedzima mans dēls, kuru audzinu kā Latvijas valsts patriotu, kas pratīs savā zemē saimniekot un veidot kārtīgu, laimīgu latviešu ģimeni.