Trekno gadu galvenā mācība – valsts atbalsts jāpiešķir „ar galvu”

Autors: Romāns Naudiņš, Eiropas Savienības finanšu pārvaldes biroja, parlamentārais sekretārs (2008.g.).

Romāns NaudiņšLaikā, kad praktiski visās pasaules attīstītajās valstīs dienas kārtības punkts Nr.1 ir ekonomiskās attīstības lejupslīde, Latvijā kā gandrīz vienīgais glābiņš makroekonomiskās situācijas stabilizācijai un tautsaimniecības attīstībai tiek nosaukts Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums. Zināmā mērā tam var piekrist, jo mums ir piešķirti 4,53 miljardi eiro vai vairāk nekā 600 miljoni eiro vidēji gadā. Ja ņem vērā gan valsts un projekta realizētāju līdzfinansējumu, tad ik gadu attīstībā varētu  ieguldīt gandrīz miljardu eiro.

 

Protams, ES  var būt līdzeklis problēmu novēršanai, taču, vienlaikus, jāapzinās, ka tas uzliek par fondu apguvi atbildīgajām valsts institūcijām ļoti augstu atbildību par pareizu nodokļu maksātāju (fondu gadījumā – gan Latvijas, gan pārējo ES valstu) naudas efektīvu izmantošanu. Kādas sekas ir tad, ja procesu attīstība netiek vispār prognozēta un modelēta un ja valsts atbalsts, neanalizējot nozares tendences, tiek piešķirts daudziem savstarpēji konkurējošiem komersantiem, tagad varam  paliecināties pamatojoties uz Lauku atbalsta dienesta publiskotajiem datiem - ne viens vien valsts atbalsta saņēmējs nonācis finansiālās grūtībās un lauž līgumu ar valsti.

 

Esmu pārliecināts, ka tie ir tikai pirmie publiskotie piemēri. Drīz vien tam sekos arī būvmateriālu ražotāji un kokapstrādātāji. 2008.gadā pildot darba pienākumus un apmeklējot komersantus, man arvien skaidrāk iezīmējās galvenā problēma: 2004. – 2006.gada plānošanas periodā valsts atbalsts tika piešķirts it kā ekonomiski pamatotiem projektiem. Taču šie projekti tika gatavoti un apstiprināti paļaujoties uz to, ka „treknie” gadi ne tikai nebeigsies, bet kļūs arvien treknāki – ka būvniecības bums nebeigsies, cilvēkiem nauda būs arvien vairāk utt.

 

Tagad daudzi komersanti žēlojas, ka situācija tirgū ir izmainījusies. Jā. Ir izmainījusies. Un liela daļa atbildības jāuzņemas arī valsts institūcijām (ar to es domāju ne tikai valdību, bet arī par banku darbības uzraudzību atbildīgos, kas pieļāva nekontrolētu kreditēšanu). Bet to es pieminu nevis tāpēc, lai meklētu vainīgos, bet lai tagad izvērtētu pieļautās kļūdas un izdarītu attiecīgus secinājumus.

 

Viens no tiem, manuprāt, ir izsvērtāka valsts un ES atbalsta piešķiršana, skatot katru komersantu valsts kopējās attīstības kontekstā. Tas nozīmē, ka naudu ir jāsaņem nevis pēc tā, kādu biznesa plānu esi uzrakstījis, kurā novadā atrodas uzņēmums vai kādus cilvēkus nodarbini, bet gan pēc tā vai uzņēmums strādās un ražos produkciju neatkarīgi no situācijas tautsaimniecībā. Šādu, savu darbu ilgtermiņā plānojošu uzņēmumu Latvijā ir ne mazums. Un tieši tiem ir jākļūst par valsts atbalsta saņēmējiem, tieši tādiem komersantiem ir jāpalielina valsts atbalsta apmērs. Valsts primārais uzdevums tagad ir finansiāli atbalstīt gan tos, kas spēj saražot produkciju eksportam, gan tos, kas samazina importu no ārvalstīm, tādejādi sekmējot valsts tekošā konta deficīta samazināšanos.

Iet atpakaļ