Ar Eiropas plašumiem Vidzemē

ROMĀNS NAUDIŅŠ, SIA "Baltijas Floristika" valdes priekšsēdētājs,

ekonomikas ministra ārštata padomnieks reģionālās uzņēmējdarbības attīstības jautājumos,

intervijā "Komersanta Vēstnesim"

Ja likumdevēji un augstākā posma ierēdņi būtu dziļāk ieklausījušies uzņēmēju vajadzībās un ieteiku­mos, visticamāk, daudzu problēmu nebūtu vai nebūtu tik sastāvējušās. Pašlaik, kad gaidām, cik smaga vai viegla būs ekonomikas piezemēša­nās, ražojošo komersantu vērtība arvien ceļas.

Ekonomikas ministrijā atjauni­nāta un stiprināta Mazo un vidējo komersantu konsultatīvā padome, ministrs Kaspars Gerhards daudz­viet tiekas ar uzņēmējiem, bet par viņa ārštata padomnieku reģionālās uzņēmējdarbības attīstības jautāju­mos nule kļuvis uzņēmējs Romāns Naudinš.

Ražotāju pilsēta -Valmiera

- Esat dzimis valmierietis, bet kā raksturosit savu pilsētu un tās reģionu no uzņēmēja viedokļa?

- Tā ir otra ekonomiski attīstītākā pil­sēta Latvijā aiz Rīgas - tā liecina eko­nomiskās attīstības indekss. Paredzu, ka straujā attīstība Valmierā arī turpinā­sies: te spekulatīvie darījumi ar nekus­tamo īpašumu nebija tik izteikti kā Rīgā un Jūrmalā. Tas daļēji radīja mākslīgu ekonomiskās attīstības indeksa pie­augumu šajās pilsētās. Atceros, Kas­pars Gerhards jau 2004.gadā, būdams Ekonomikas ministrijas valsts sekre­tārs, piedāvāja toreizējam ekonomikas ministram priekšlikumus par izmaiņām nodokļu politikā, kas cita starpā samazi­nātu spekulatīvo darījumu īpatsvaru un nekustamā īpašuma cenu nesamērīgu kāpumu. Tas netika ņemts vērā, un man šķiet nesaprotami, kāpēc tā notiek.

Valmierā ir samērā daudz ražošanas uzņēmumu, tostarp trīs lieli uzņēmumi (a/s "Valmieras stikla šķiedra", a/s "Valmieras piens", a/s "Valpro Corp"), kuri ražo produkciju ar augstu pievie­noto vērtību un to eksportē. Vēl teikšu, ka Valmiera pašvaldību izlīdzināšanas fondā maksā gandrīz divus miljonus latu. Turklāt Valmieras uzņēmēji ir ļoti labi organizējušies - mums ir astoņi dažādu līmeņu klubi - senioru, jauno uzņēmēju, direktoru padome utt. Tie­kamies ar atbildīgām valsts amatper­sonām, iegūstot komercdarbībai derīgu informāciju un izsakot savas domas. Pašlaik ekonomikas ministrs ļoti vērīgi ieklausās uzņēmēju viedokļos, skaidro viņiem daudzas lietas. Viens no maniem padomnieka pienākumiem ir tieši ministra vizīšu organizēšana, rīko­jot tikšanās ne vien ar uzņēmējiem, bet arī ar pašvaldību vadītājiem. Sarunas ir ļoti konstruktīvas un lietderīgas. Tur­klāt ministrs uz uzņēmēju jautājumiem vienmēr sniedz konkrētas atbildes - ja ne tūdaļ, tad visai drīz, bet noteikti.

- Tomēr arī Valmiera savā reģionā ir izveidojusies par vietējo "ūdens­galvu" - šeit atrodas 755 uzņēmumi, apkārtējo lauku apvidu ļaudis spiesti

braukt uz šejieni darba. Vai ta ir pareizi?

- Protams, arī mūsu pusē ir teritorijas ar zemu attīstības indeksu, bet lielākās problēmas saskatu Krievijas pierobežā. Manuprāt, jādomā arī par ostu attīstību Vidzemes jūrmalā. Jāseko, kāda situā­cija ir ar kravu pārkraušanu Krievijā. Ja tur ostas ir pārslogotas, kāpēc mēs nevarētu domāt par savu pakalpojumu piedāvāšanu? Ir visu laiku jādomā un jārosās, lai iegūtu savu vietu un vēl nopelnītu.

Piemēram, Cēsu rajonā strādā viens no lielākajiem kūdras ieguvējiem Lat­vijā, holandiešu uzņēmējs Ronijs Zom-mers. Viņš nāk no ģimenes, kura jau sen darbojas šajā industrijā, tādēļ arī to ļoti labi pārzina, arvien modernizē ražošanu, eksportē produkciju - fasētu kūdru dārzniecību vajadzībām. Bet samērā netālu bez reālas izmantošanas stāv Zilākalna kūdras purvs. Ronijs, kurš Latvijā jau iesakņojies un domā arī savu turpmāko dzīvi saistīt ar mūsu valsti, aplēsis, ka, šajā vietā nomas platībās attīstot kūdras izstrādi, varētu nodarbināt vismaz pussimt cilvēku. Tas šai vietai dotu jaunu elpu. Taču kūdras pārstrāde prasa lielas investīcijas, kuras sāk atmaksāties pēc gadiem sešiem. Protams, dažs teiks, ka būtu labāk, ja dabas bagātības izmanto pašu tautieši. Bet ja viņi sēž un neko nedara - vai tas ir labāk?

Protams, runājot par uzņēmumu izveidi nomaļākās vietās, uzreiz jādomā par infrastruktūras sakārtošanu, un par to ir jāgādā gan pašvaldībām, gan valstij.

Sausie ziedi eksportam

- Kas ir jūsu uzņēmējdarbība?

- Jau sešus gadus man ir uzņēmums, kurā no dabā vāktiem sausiem augiem tiek gatavoti floristikas izstrādājumi. Viena ražotne ir Valkas rajonā, otra -Valmieras rajonā, un pērn tika atvērta filiāle Murmanskas apgabalā Krievijā. Tas ir sezonas darbs, mēs strādājam deviņus mēnešus gadā. Visa produkcija tiek pārdota Vācijā, kur mums ir liels partneris, un tālāk tā nonāk Holandē, Dānijā, Šveicē. Sezonas laikā nodarbinam vairāk neka divdesmit strādnieku, un lielāka daļa no viņiem ir cilvēki ar īpašām vajadzībām. Sociālās aprūpes centrā "Rūja" Rūjienas rajonā izveidota viena no mūsu uzņē­muma struktūrvienībām, un tajā no pavasara līdz rudenim strādā aptuveni desmit cilvēku ar garīgās veselības traucēju­miem. Viņi ļoti labi tiek galā ar darba uzdevumiem un ir ļoti uzticami. Tas ir labs risinājums arī uzņēmumam: kad citiem radās grūtības ar darbaspēku, man to nebija. Nodarbinu arī pensijas vecuma cilvēkus, un mums Vidzemes olimpiskajā centrā bija ļoti skaista darbinieku balle, tā ir jau tradīcija ik gadu.

- Latvijā invalīdu nodarbināšanā joprojām ir daudz nego­dīguma - viņiem maksā mazāk nekā pārējiem, neslēdz darba līgumus. Ko teiksit par to?

- Vismaz pie mums tā nav. "Baltijas Floristikā" ir izstrā­dāts gabaldarba cenrādis, cik par vienu izgatavoto vienību strādnieks saņem. Diemžēl cilvēku ar īpašām vajadzībām darba ražīgums ir zemāks, un tādēļ viņi nereti nopelna mazāk. Bet visi strādā legāli, ar darba līgumiem. Par triju cilvēku nodarbināšanu ir noslēgts līgums ar Valsts nodarbi­nātības aģentūru par subsidētajām darba vietām, tas ir labs projekts. Esam iekārtojuši arī iebrauktuvi, lai darbavietā var iekļūt cilvēki ratiņkrēslos. Šī prakse mani mudināja arī pie­dalīties grāmatas par invalīdu nodarbinātību izveidē. Manu­prāt, nav pareizi, ka uzņēmējam, nodarbinot invalīdus, no valsts puses netiek doti nekādi nodokļu atvieglojumi un arī pašam invalīdam to praktiski nav. Ja bruto alga, piemēram, ir simt piecdesmit latu, tad invalīds saņems tikai pusotru latu vairāk nekā vesels cilvēks. Tādēļ mans piedāvājums ir invalīdiem paaugstināt neapliekamo minimumu. Latvijā ir aptuveni 120 tūkstoši invalīdu, no kuriem nodarbināti tikai desmit procenti. Acīmredzot nodokļu politikā kaut kas nav kārtībā. Daudzās rietumvalstīs ar likumu ir noteikts, ka uzņēmējiem ir jānodarbina noteikts skaits invalīdu. Neesmu pārliecināts, ka mums vajadzētu rīkoties tik drakoniski, bet par to ir jādomā.

No izmeklētāja par komersantu

- Kā jūs izdomājāt pievērsties šādam biznesam?

- Noskatīju Vācijā. Pēc Valmieras Viestura vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Policijas akadēmijā, un no turienes mani komandēja uz Vāciju mācīties. Tur ne vien mācījos, bet arī strādāju policijā un varēju izvēlēties - palikt šajā valstī, vai braukt atpakaļ. Izvēlējos atgriezties un pabeigt augstskolu. Pēc tam Valmierā gadu nostrādāju par izmeklētāju. Bet vienlaikus jau skatījos uz biznesa pusi, jo 220 latu uz papīra jaunam cil­vēkam, kurš vēlas veidot savu dzīvi, protams, ir par maz. Jo vairāk tādēļ, ka bija salīdzinājums - Vācijā tādam jaunam spe­ciālistam kā es ir liela alga, viņam ar atvieglotiem nosacīju­miem ir iespēja kredītā izpirkt māju un tiek piešķirtas lietošanā divas automašīnas. Darbs policijā man ārkārtīgi patika, biju daudz pūlējies, lai iegūtu zināšanas, un izvēle par aiziešanu bija smaga.

Jau kopš četrpadsmit gadu vecuma ik vasaru biju braucis uz Vāciju strādāt pie paziņām un taisījis sauso puķu kompozīci­jas, labi iemācījies vācu valodu. Šajās darba vasarās biju gana pamatīgi iepazinis, kā Vācijā kārto biznesu, kādas ir uzņēmēju attiecības ar darbiniekiem, kā viņi uztur savstarpējos kontaktus. Mācījos precizitāti un dotā vārda turēšanu.

- Vai Vācijas pieredze ietekmēja arī jūsu biznesa modeli?

- Jā, bez jau minētā tā deva priekšstatus par tirdzniecības vērienu starp dažādām valstīm, globālu skatījumu uz biz-

Kā meklēt attīstības ceļu

nesa lietam un pārliecību, ka ari mazais un vidējais bizness ir jāplāno ilgtermiņā. Peļņas procents mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Rietumu pasaulē ir no astoņiem līdz divpadsmit procentiem, un tie veiksmīgi pastāv un attīstās. Šo patiesību vajadzētu izprast arī mūsu uzņēmējiem. Lielās un ātrās peļņas laiki, kad rentabilitāte sasniedza piecdesmit un simts procentus, ir beigušies. Vēl apguvu prasmi saskatīt biznesa iespējas.

Latvijā var ražot vairāk

- Kā šīs iespējas redzat Latvijā?

- Importa un eksporta statistika liecina, ka importējam ļoti daudz, vairojot tekošā konta deficītu, un ir ļoti jādomā par to, kā turpmāk attīstīsimies. Mans ieteikums Ekonomikas minis­trijai ir izvērtēt, kādas preces importējam un ko no tā varētu sākt ražot paši. Ko importē mūsu kaimiņvalstis - vai nevaram izgatavot kaut daļu šo lietu. Pašlaik, piemēram, no Spānijas Latvijā ievedām suņu barību, no Čehijas - kaķu barību, bet no Holandes un Bulgārijas - kaķu higiēnas smiltis. Vai tas nav pazemojoši? Šādas lietas mēs varētu ražot paši.

Somija arī tikai 1995.gadā iestājās Eiropas Savienībā. Tā nav bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, nav tranzīta valsts. Bet tur ir zems inflācijas līmenis un augsts IKP pieauguma temps. Mēs lietojam Somijā ražotu cukuru un citus pārtikas produk­tus, valkājam tur darinātas drēbes un apavus, izmantojam viņu kokmateriālu izstrādājumus, traukus, dzīvojam somu salie­kamajās mājās. Somijā ir ārkārtīgi daudz nelielu uzņēmumu, kuros ir no pieciem līdz 50 darbiniekiem. Visā valstī redzamas nelielas ražošanas ēkas, mazi angāri, kuros strādā atsevišķas ģimenes, pieaicinot dažus palīgstrādniekus, un ražo preces. Mums vajag izpētīt to modeli, kas ļauj šiem uzņēmumiem dar­boties un ieviest ko līdzīgu pie mums. Somija ļoti labi prot sadarboties ar Krieviju, kas ir mūsu joprojām neizmantotā iespēja. Protams, riski ir jādala, bet Latvijai vairāk jāiet uz šo milzīgo tirgu.

Vispār vairāk ir jāielūkojas citu valstu pieredzē. Domāju, ka, tieši pateicoties uzņēmēju aktivitātei, tagad beidzot tiek iekus­tināts priekšlikums par reinvestētās peļņas nodokli, kas sen jau pozitīvi darbojas Igaunijā.

Es pašlaik tulkoju vienu no Vācijas likumiem - Investīciju pielikuma likumu, kas 2004.gadā tika pieņemts speciāli Aus-trumvācijai, lai tur reanimētu ražošanas amatniecību. Varbūt dažas šā likuma normas varētu pieslīpēt Latvijas apstākļiem, lai noteiktos reģionos veicinātu mazo ražotāju attīstību, kas pašlaik faktiski ir nospiesti uz ceļgaliem.

Taču vienu gan vēlos teikt - uzņēmēji vai topošie uzņēmēji nevar gaidīt tikai pretimnākšanu no valsts, tā nevar visu ar karoti mutē ielikt.

- Kā liecina Vidzemes augstskolā veiktais pētījums, Vid­zemes uzņēmēji ir stipri atturīgi savu uzņēmumu moderni­zēšanā un konkurētspējas paaugstināšanā? Ko, jūsuprāt, darīt?

- Straujais ekonomikas attīstības temps pēdējos gados iemi­dzināja uzņēmējus, kas strādāja iekšējam tirgum - viņiem šķita, ka viss it kā pats no sevis notiks mūžīgi. Tagad vai nu jāstrādā citādi, vai jāizput. Eksportā strādājošajiem spēles nosacījumi ir skaidri, bet modernizāciju kavē iesīkstējusī nodokļu sistēma. Valstij ir jāgarantē loģiska nodokļu un eksporta politika. Pār­ējais ir atkarīgs no uzņēmēja zināšanām, profesionālajām iema­ņām un vadības spējām.

 

 

Mudīte Luksa Komersanta Vēstnesis,

27.02.2008