Valmierai šobrīd aktuāli nevis tērēt, bet pelnīt naudu

Valmiera pēdējos gados ir piesaistījusi ļoti daudz līdzekļu pilsētas infrastruktūras sakārtošanai, pašvaldības ēku, tostarp, skolu un bērnudārzu renovācijai un celtniecībai. Protams, to visu veicināja Valmierai izdevīgā politiskā situācija valstī un iespēja piesaistīt Eiropas līdzekļus. Kā dzīvosim tālāk? Turpināsim apgūt visus iespējamos Eiropas Savienības līdzekļus, nerēķinoties vai varēsim atļauties maksāt kredītmaksājumus un uzkrāt rezerves, lai varētu nodrošināt iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus?   Pašlaik būtu ļoti aktuāli radīt vidi un vietu uz eksportu orientētiem ražošanas un pakalpojumu uzņēmumiem un atbalstīt tos, lai Valmiera varētu nodrošināt saviem iedzīvotājiem jaunas darba vietas un pašvaldībai ienākumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Radot vidi jauniem uzņēmumiem un investīcijām, Valmierai kopā ar apkārtējiem novadiem jāveidojas par reģiona vai pat visas Latvijas ražošanas centru. Tikai tādā veidā mēs varam nodrošināt stabilu un ilgstošu Valmieras attīstību. Ražošanas uzņēmumi ne tikai rada jaunas darba vietas, bet arī nodrošina pieprasījumu pēc ārpakalpojumiem, tādējādi nodrošinot iespēju vietējiem tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumiem palielināt pārdošanas apjomus un radīt jaunas darba vietas. Kas nepieciešams, lai realizētu ražošanas attīstību reģionā?  Pirmkārt, labvēlīga vide, pašvaldības atbalsts dokumentācijas sakārtošanai, kvalificēts darbaspēks un labi menedžeri. Es domāju, ka Valmierai ir gan pretimnākoša pašvaldība, gan kvalitatīvs darbaspēks, gan labu Vidzemes augstskolas izglītību ieguvuši menedžeri. Otrkārt, vieta. Ar vietām Valmierā ir problēma, jo brīvu zemju pašvaldībai prakstiski nav. Tādējādi pastāv vairāki varianti, kā nodrošināt vietas ražošanas teritorijām. Viens no variantiem - vienoties ar apkārtējiem novadiem par kopēju ražošanas teritoriju un tai atbilstošas infrastruktūras izveidi. Otrs variants - Valmierai atpirkt zemes no privātīpašniekiem pie Valmieras apvedceļa, kas šībrīža ekonomiskajā situācijā valstī nebūtu dārgi, un veidot ražošanas teritorijas. Treškārt , svarīgi kā informēsim gan ārvalstu, gan Latvijas uzņēmējus un investorus par iespējām mūsu pilsētā un reģionā. Informācijai jābūt Valmieras mājas lapā un speciālos bukletos, kurus varētu izplatīt ar Latvijas un starptautisko uzņēmējdarbības asociāciju palīdzību, kā arī būtu nepieciešams aicināt uzņēmēju delagācijas no citām pilsētām un ārvalstīm un iepazīstināt ar mūsu piedāvājumiem ražošanas uzņēmumu izveidošanai. Ceturtkārt , sadarbībā ar Vidzemes augstskolu būtu svarīgi veidot zinātnisko centru, kurš sadarbībā ar uzņēmējiem strādātu pie jaunu un inovatīvu ideju un produktu radīšanas, kas ļautu ražošanas uzņēmumiem palielināt savu konkurētspēju eksporta tirgos. Valmieras nākotni saredzu aktīvā sadarbība ar ražošanas uzņēmumiem, veidojot  jaunas darba vietas Valmieras iedzīvotājiem un saņemot atpakaļ ienākumus no nodokļiem, kurus ieguldīt pilsetas sakārtošanā, drošībā un iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu sniegšanā.

Lasīt tālāk...

Alternatīvā enerģija

Mēs dzīvojam reģionā, kurā vienmēr būs ziema un rudens.. un būs vajadzīgs siltums.. Tātad aktuāls ir jautājums par komunālo pakalpojumu maksu. Lielāko daļu no tiem procentuāli sastāda tieši apkure, siltais ūdens. Kā tos samazināt?   Ne tikai siltinot daudzdzīvokļu mājas, bet arī veicinot ar alternatīvas enerģijas – piemēram ar enerģētisko šķeldu kurināmo katlu māju un biomasas (koksnes) koģenerācijas potenciāla apgūšanu mūsu pilsētā. Dabas gāze, ar ko patlaban pamatā tiek apsildītas Valmieras daudzdzīvokļu mājas nav mūsu valsts resurss, savukārt mums pašiem ir savs zaļais zelts – koksne - viens no nozīmīgākajiem un visvairāk izmantotajiem vietējiem atjaunojamās enerģijas avotiem. Latvijā atjaunojamo energoresursu izmantošana ir stipri iekavēta- mēs esam vieni no pēdējiem visā Eiropas Savienībā. Jāpiezīmē arī tas, ka lielākā daļa mūsu valsts koksnes ir eksporta prece, bet tās izmantošana vietējam patēriņam ir daudz efektīvāka nekā eksportēšana. Domāju, ne viens vien vietējais uzņēmējs būtu gatavs uzsākt šķeldas ražošanu, ja vien būtu kur to izdevīgi realizēt. Bez tam kurinot ar šķeldu tiek pilnībā novērsta arī kaitīgo izmešu emisija, tātad – ieguvums tīrai videi ilgtermiņā. Un noslēgumā fakts- PVN likme atjaunojamiem resursiem tai skaitā arī koksnei šobrīd - 21% Dabas gāzei, savukārt piemērota samazinātā likme - 10% Šis gan ir valsts mēroga jautājums, bet valsts sākas no pilsētām, un Valmieru – mūsu pilsētu - veidojam mēs – tās iedzīvotāji.

Lasīt tālāk...

Atbalsti savējos Valmierā!

Esmu par to lai šis nepaliek tikai sauklis. Patiešām, kā tad šim atbalstam ir jāizpaužas? Vispirms vajadzētu noskaidrot, kuri tad īsti ir tie savējie, kurus būtu jāatbalsta. Savējie – tie esam mēs – Valmierieši, neatkarīgi no ticības, uzskatiem, nodarbošanās, vecuma utt.     Kā izpaužas šī atbalstīšana?  Sākam ar mazumiņu:  Tas nozīmē, ieejot veikalā, centīsimies izvēlēties Valmierā ražotu preci vai izvēlamies vietējo uzņēmumu pakalpojumus. Pērkot Valmieras uzņēmumu ražotās preces mēs saglabāsim vai radīsim jaunas darbavietas tajos, tātad palīdzēsim sev..  Palīdzēsim augt idejai par zaļo tirdziņu rīkošanu Valmierā. Tikai tā mēs varēsim būt pārliecināti, ka mūsu bērni grauzīs īstu burkānu, dzers svaigu, patiešām veselīgu pienu un iestiprināsies ar gaļu bez hormonu piešprices  Sekmēsim dažādu (vēlams ražojošu) uzņēmumu ienākšanu Valmierā. Aicināsim jaunus biznesa partnerus uz Valmieru, tā mēs palīdzēsim naudai ienākt mūsu pilsētā, līdz ar to palīdzot mūsu Valmierai augt un attīstīties, kā arī palīdzēsim radīt mums pašiem jaunas darba vietas  Lieli darbi parasti sākas ar mazumiņu. Tikai balstot cits cita plecu, mēs varam sekmīgi pārvarēt šo brīdi Latvijas un mūsu Valmieras vēsturē, kas nekādi nebūtu dēvējams par gaišāko posmu. Atbalsti savējos – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK!

Lasīt tālāk...

Kā izkļūt no negatīvās ekonomiskās spirāles?

Diskusijas par Latvijas iespējām cīnīties ar ekonomisko krīzi pēdējos mēnešos pārsvarā riņķo ap valsts budžeta deficīta un valsts pārvaldes iestāžu strukturālo reformu jautājumu. Virziens ir pareizs, jo cita papildus līdzekļu avota, izņemot starptautisko aizdevumu, valdības rīcībā šobrīd nav, taču tas nav vienīgais virziens, kurā valdībai būtu jāstrādā.   Trūkst anticiklisku pasākumu Dažos aspektos šodienas situācija atgādina 2006. vai 2007.gadu. Straujās augšupejas vietā šobrīd it kā ir vērojama tikpat strauja lejupslīde, «trekno gadu» vaļīgo tērēšanos un nepamatoto optimismu ir nomainījusi «jostu savilkšana» un brīžiem varbūt pat pārlieku fatāls pesimisms. Taču tas ir tikai spoguļattēls. Valdības rīcība, pilnībā ejot attiecīgās ekonomiskā cikla fāzes pavadā, pagaidām ne ar ko neatšķiras no 2006. vai 2007.gada. Toreiz gandrīz nekas netika darīts, lai iegrožotu trakojošo patēriņu, kreditēšanu un nekustamā īpašuma bumu. Valdība neīstenoja anticiklisku politiku, kas atbilstu ierastajai pasaules praksei. Arī šoreiz situācija ir līdzīga. Ja mēs krīzes apstākļos tikai ierobežosim valsts izdevumus, patēriņu un palielināsim nodokļus, respektīvi, rīkosimies cikliski, sekas būs katastrofālas. Samazinot budžeta izdevumus, samazināsies patēriņš un pieaugs bezdarbs, tā rezultātā budžetā aizvien mazāk ienākošie nodokļi prasīs vēl vairāk apcirpt valsts budžeta izdevumus, kas savukārt izraisīs jaunu patēriņa un nodokļu samazinājumu utt. Neīstenojot anticiklisku politiku, mēs šoreiz ieiesim negatīvajā spirālē, un kritiens būs ļoti dziļš.   Vai no negatīvās ekonomiskās spirāles ir iespējams izkļūt? Jā, tieši tāpat, kā 2006.gadā bija iespējams piebremzēt nepamatoto pieaugumu, iedarbinot apvienības TB/LNNK sociālekonomisko programmu, kurā ietverto pasākumu efektivitāti apstiprina arī Starptautiskā Valūtas fonda eksperti. Diemžēl mums toreiz neizdevās pārliecināt savus koalīcijas partnerus. Uz nekustamā īpašuma burbuli balstīto spekulatīvo ekonomiku toreiz vajadzēja savaldīt, resursus novirzot ražošanai un ilgtermiņa attīstībai. Šobrīd valdībai vajag darboties kā ekonomikas «sildītājai», iepludinot tajā papildus līdzekļus un atdzīvinot sastingušo finanšu apriti.   Plāns krīzes pārvarēšanai Vai mums ir plāns, kā šo «sildīšanu» labāk īstenot? Jā ir, un tā pamatā ir četri konkrēti punkti, kas sevī ietver gan sociālo, gan ekonomisko, gan ārpolitisko aspektu, un kuru kopējā devīze varētu būt «Atbalsti savējos!».   1) Pats būtiskākais šābrīža ekonomiskajā situācijā ir darba vietu saglabāšana. Valdībai šajā virzienā būtu jārīkojas tieši tāpat, kā to dara citas Eiropas Savienības dalībvalstis – jāsubsidē darba vietu saglabāšana un jaunu darba vietu radīšana. Te var pieminēt britu variantu ar valdības tiešajiem maksājumiem darba devējiem par katru no jauna nodarbināto, vai arī franču piekopto mikrouzņēmumu atbrīvošanu no sociālajiem maksājumiem par katru jauno nodarbināto. Jā, tā ir būtiska valsts iejaukšanās ekonomikā, taču milzīgā bezdarbnieku armija, kas jau šajā rudenī varētu palikt bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, Latvijā var izraisīt sociālu katastrofu. Mēs piedāvājam trīs iespējamos mehānismus šīs situācijas novēršanai: darba devēja sociālā nodokļa samazināšanu par saglabāto darba vietu kalendārajā gadā; vienreizēju valsts subsīdiju ieviešanu par jaunas darba vietas radīšanu vismaz gada garumā; valsts apmaksātu sociālo maksājumu starpību personām, kurām vismaz par 25% samazināta darba alga. 2) Otra sociāli sprādzienbīstamā iedzīvotāju kategorija līdzās bezdarbniekiem ir kredītņēmēji, kuri šos kredītus ņēmuši sava ģimenes mājokļa iegādei. Finanšu grūtībās nonākušajiem šīs kategorijas kredītņēmējiem ar kredīta summu, piemēram, līdz 100 000 latiem, vajadzētu piemērot speciālu pašapdzīvotu mājokļu kredītņēmēju aizsardzības programmu. Programmas īstenošanā saistības būtu jāuzņemas trim pusēm – valstij, kredītņēmējam un komercbankai. Valsts šīs programmas ietvaros varētu noteiktu laiku apmaksāt kredītņēmēja procentu maksājumus, komercbankas nākt pretim, atliekot kredītu pamatsummas maksājumus, piemēram, uz diviem vai trim gadiem, savukārt kredītņēmējs apņemtos godprātīgi turpināt maksāt daļu no kredīta procentu maksājumiem. 3) Tā kā kreditēšanas tirgus, kas ir ekonomikas asinsrite, Latvijā ir gandrīz apstājies, valdībai vajadzētu nākt klajā ar iniciatīvu tā iekustināšanai, ieviešot pirmā mājokļa pircēju atbalsta programmu. Arī šajā programmā būtiska būtu trīs pušu – valsts, komercbanku un kredītu ņēmēju iesaistīšanās. Valsts pirmā mājokļa pircējiem līdz 100 000 latu vērtībai varētu, piemēram, uz laiku apmaksāt pusi no kredīta procentu maksājumiem, kā arī galvot visu kredītu, ja komercbankas piekristu pamatsummas atmaksu sākt prasīt ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. 4) Valdībai sarunās gan ar starptautiskajiem aizdevējiem, gan ES lielajām dalībvalstīm ir jāpanāk izpratne par Latvijas ekonomiskās krīzes pārvarēšanai nepieciešamajiem pasākumiem, kas nevar aprobežoties tikai ar valsts tēriņu mazināšanu. Šeit ir divi galvenie virzieni – pirmkārt, pārliecināt starptautiskos aizdevējus, ka ir nepieciešama piešķirtā finansējuma izlietojuma mērķu paplašināšana, kas šobrīd ir ierobežoti ar valsts budžeta deficīta un valsts parāda segšanu, kā arī atbalstu banku sektoram. Otrkārt, pārliecināt eirozonas lielvalstis par nepieciešamību mīkstināt pilnīgi citā pasaules ekonomiskajā situācijā tapušos Māstrihtas kritērijus eiro ieviešanai. Ir jāņem vērā, ka daudzas esošās eirozonas valstis tos šobrīd nespēj izpildīt, un nav taisnīgi jaunajām ES dalībvalstīm piemērot kritērijus, kas nav izpildāmi pat ļoti attīstītām ekonomikām. Nākotnes ekonomikas pamati Paralēli pretkrīzes pasākumiem ir jābūt skaidrai vīzijai, ko mēs darīsim, kad pasaules un Latvijas ekonomika sāks atveseļoties. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai brīdī, kad pasaule būs atkopusies no krīzes, Latvija būtu konkurētspējīga jaunajā ekonomiskajā situācijā.   Pēc manām domām, krīze ir iespēja, lai gan varbūt ne viegla iespēja nolikt ekonomiku uz jaunām sliedēm, kas no spekulācijām ved uz ražošanu, no masu produkcijas uz zinātņietilpīgu produkciju, no patērējošas sabiedrības uz radošu un zaļu sabiedrību. Lai cik grūti tas šobrīd šķistu, mums ir jāspēj sakopot spēkus investīcijām vairākos būtiskos virzienos, kuri, manuprāt, pēc gadiem pieciem būs pasaules ekonomikā dominējošie: zinātnē un inovācijās; zaļajā ekonomikā, kur ES šobrīd iegulda ap 15% no ekonomikas stimulēšanai domātajiem līdzekļiem; energoefektivitātes veicināšanā; tīklu infrastruktūrā (ūdens, atkritumi, elektrības pārvadi, platjoslas internets); videi draudzīgā transportā. Tie ir virzieni, kuriem jākļūst par prioritārajiem, ļoti saspringta budžeta apstākļos plānojot ieguldījumus valsts attīstībā.

Lasīt tālāk...

Mums mūsējo – Latvijā ražoto pārtiku!

Latvijā gandrīz pazudušas mūsu zemnieku saražotās produkcijas tirgošanas tradīcijas. Ir jānodrošina jaunas tirdzniecības vietas zemnieku saražotās produkcijas realizācijai Valmierā. Organizējot zaļos tirdziņus un veicinot lauku labumu bodīšu atvēršanu Valmierā, mēs veicināsim bioloģiski tīru produktu audzēšanu un jaunu darba vietu radīšanu.   Piena produktus un gaļu jau sen pērku tikai no zemniekiem. Tā dara lielākā daļa manu draugu un paziņu.  Es gribu, lai mani bērni ēd tīru pārtiku, dzer siltu, tikko slauktu pienu, ko kaimiņu sieva salējusi krūzē, ēd maizi, kas cepta uz kļavu lapām, ēd nemodificētu kartupeli. Tas ir piens, kas sarūgstot tiešām paliek par rūgušpienu, tā ir gaļa, kurā nav tikai soja un ūdens. Izjutīsim īsta piena un gaļas garšu!Zemnieki saka – „Cēsis katru nedēļu aicina mūs uz tirgu, kāpēc guļ Valmiera?” Ļausim zemniekiem un mājražotājiem gūt ienākumus, nodrošinot lauku sētu attīstību. Un pašiem mums būs iespēja iepirkties lētāk, tīrāk, kvalitatīvāk.

Lasīt tālāk...

Ceļš jādod jauniem cilvēkiem!

Lauzt veco un īstenot jauno. Šobrīd tas ir svarīgākais Latvijai, sevišķi politikā. Kāda ir politiskā kultūra, tāda arī tiek celta Latvija. Jauni cilvēki politikā nenāk, jo vienmēr paliek veco aizsegā. Pēc katrām vēlēšanām mēs atzīstam: „Atkal tie paši vecie!” Tamdēļ mans ierosinājums bija, ka ceļš jādod jauniem cilvēkiem. Tas mums Valmierā ir izdevies. Savukārt tie, kas nevarēja to pieņemt, šobrīd redzami citu partiju rindās.   Pirmais darbs nebija ilgi jāgaida. Jaunie cilvēki spēja ātri atrast kopīgu valodu- „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un „Visu Latvijai!” veido vienu komandu Valmierā. Mums ir svešs necilais sakāmvārds „kur divi latvieši tur trīs partijas”.     Lai gan esmu izlēmis aiziet no aktīvās politikas, es turpināšu sniegt savu darbu, zināšanas un pieredzi Valmieras un valmieriešu labā. Man nav šaubu, ka mūsu jaunā komanda Valmieru vedīs jaunā attīstības posmā! Valmiera var labāk!

Lasīt tālāk...

Tūrisms Valmierā!

Ir priekšlikumi. Pirmais. Valmieras Dome  tūrisma informācijā iegulda lielus līdzekļus. Vai šo nozari nebūtu lietderīgi atdot privātajām iniciatīvām?   Otrais. Uz Valmieras apvedceļa jābūt ceļazīmei tranzīta transportam, visvairāk igauņiem – ceļotājiem uz Valku, par tūrisma un atpūtas, un iepirkšanās iespējām mūsu pilsētā. Trešais. Daudz rakstīts, runāts, ka Valmierā nav īpašu tūrisma objektu, salīdzinot, piemēram, ar Cēsīm. Iesaku izveidot industriālā tūrisma maršrutus, t. i., tūristu un citu interesentu iepazīstināšana ar mūsu pilsētas industriju – VSŠR, AS „Valmieras piens”, Valpro Corp un citiem uzņēmumiem. Audzinoši un izglītojoši visām paaudzēm, vai ne?

Lasīt tālāk...

Par kvalitatīvu izglītību

Es padomāju par Vidzemes augstskolu Valmierā. Mēs ar to varen lepojamies, jo ne jau katrā pilsētā ir augstskola, un tās tapšanā noteicošā loma bijusi tieši Valmieras pašvaldībai. Sabūvētas un sakārtotas vairākas ēkas Valmierā – Cēsu ielā un Tērbatas ielā. Pats galvenais - daudzi augstskolas absolventi sekmīgi strādā mūsu pilsētā. Bet es domāju –kas tālāk? Ko tālāk?   JAUNĀ DOMA. Vai nebūtu lietderīgi augstskolā izveidot jaunu fakultāti – inženiertehnisko fakultāti. Valmieras ir industriāli attīstīta, un mūsu rūpnīcām nepieciešami šī profila speciālisti,  īpaši ekonomiskās krīzes laikā. Tāds laiks, tādas aktualitātes. Humanitārā doma , protams, arī ir jāuztur spēkā, bet vismaz tikpat svarīga ir arī tehniskā. Aicinu par to domāt un to īstenot augstskolas vadību, pasniedzējus , Valmieras un Vidzemes jaunās pašvaldības un Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministriju. Ja es būšu Valmieras Domes deputāts, es pūlēšos šīs idejas labā.

Lasīt tālāk...

Atbalsti savējos!

Šobrīd, kad norisinās hokeja čempionāts, grūti atrast kādu, kas neatbalstītu „mūsējos”. Daudzi no faniem izsakās, ka beidzot Latvijai atkal ir ar ko lepoties, ka „mūsējie” ir labāki par „citiem” un tml. Lieta, ko es dažbrīd patiešām nesaprotu ir kāpēc šāda uzvedība tikai reizi gadā un kāpēc tikai pret hokeju?   Liela daļa no mums šajā zemē dzīvojošajiem sauc sevi par latviešiem un man ir grūti iedomāties, ka kāds no mums čempionātā atbalstītu Zviedrijas izlasi, kad Latvija pret to cīnījās. Lai arī, pirms spēles lielu daļu skatītāju visdrīzāk māca dziļš pesimisms par iznākumu, spēles gaitā mēs visi sapratām, ka noteikti neesam sliktāki, spēles beigās sapratām, ka esam labāki. Ar šo es vēlos pateikt, ka Latvija ne tikai nav sliktāka, bet pat var būt labāka par daudzām valstīm, kuras uzskatām par labākām un ar kurām uzskatām, ka nevaram sacensties. Latvijas piens pavisam noteikti nav sliktāks par Lietuvas pienu, Latvijā audzēti āboli nav sliktāki par poļu āboliem, ko zviedru lielveikali mums tik cītīgi ved iekšā, Latvijā audzētas vistas nenoliedzami gan izskata ziņā, gan garšas ziņā pārspēj vistas, ko atsevišķas kompānijas ieved pat no Āzijas valstīm. Protams, šobrīd patēriņa ziņā, mūsējos atbalstīt ir tik pat grūti kā tad, ja televizors slikti rāda, bet situācija nav bezcerīga. Mūsu preci kā alternatīvu var iegādāties uz tirgus, pastāv dažādi lauksaimnieku kooperatīviem piederoši veikali, sāk lēnām attīstīties iespēja zemniekiem dažādās vietās tirgot savu preci. Šo procesu vajag un var stimulēt abos līmeņos. Cilvēki var sākt pārtikas produktu iegādē lielveikalus aizstāt ar došanos uz tirgu pie savējiem, pašvaldības var zemi atvēlēt nevis jauna zviedru lielveikala celtniecībai, bet gan moderna tirgus izveidei. Kas no tā iegūs? Visi mūsējie, protams. Un šeit ar „mūsējiem” es nedomāju atsevišķu Rīgas mēra amata tīkotāju šoferu dēlus, šeit es domāju latviešu ražotājus un latviešu patērētājus. Īstermiņā – mēs, patērētāji tiksim pie kvalitatīvākas un veselīgākas preces un apziņas, ka palīdzam savējiem. Ražotāji, pie noieta, peļņas un iespējas radīt jaunas darbavietas, tiem no mums, kam to pašreiz nav. Jo pērkot Lietuvas pienu un sviestu tu radi jaunas darba vietas Lietuvā, kas savā dziļākajā būtībā arī nav slikti, taču šajos laikos, kad mums pašiem iet grūti, uzskatu, ka mums vairāk vajag domāt par sevi, jo neticu, ka kāds ārzemju ražotājs nodarbinās bez darba palikušos latviešus un palīdzēs viņiem samaksāt kredītus. Ilgtermiņā – patiešām pienāks tā sauktie treknie gadi, jo tikai caur ražošanu valsts var uzplaukt. Šis nav aicinājums boikotēt ārzemju preces, šis ir aicinājums, cik vien ir mūsu spēkos atbalstīt savējos, jo tā mēs palīdzam arī paši sev un radam sev valsti no kuras mums negribētos braukt projām.

Lasīt tālāk...

Trekno gadu galvenā mācība – valsts atbalsts jāpiešķir „ar galvu”

Laikā, kad praktiski visās pasaules attīstītajās valstīs dienas kārtības punkts Nr.1 ir ekonomiskās attīstības lejupslīde, Latvijā kā gandrīz vienīgais glābiņš makroekonomiskās situācijas stabilizācijai un tautsaimniecības attīstībai tiek nosaukts Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums. Zināmā mērā tam var piekrist, jo mums ir piešķirti 4,53 miljardi eiro vai vairāk nekā 600 miljoni eiro vidēji gadā. Ja ņem vērā gan valsts un projekta realizētāju līdzfinansējumu, tad ik gadu attīstībā varētu  ieguldīt gandrīz miljardu eiro.   Protams, ES  var būt līdzeklis problēmu novēršanai, taču, vienlaikus, jāapzinās, ka tas uzliek par fondu apguvi atbildīgajām valsts institūcijām ļoti augstu atbildību par pareizu nodokļu maksātāju (fondu gadījumā – gan Latvijas, gan pārējo ES valstu) naudas efektīvu izmantošanu. Kādas sekas ir tad, ja procesu attīstība netiek vispār prognozēta un modelēta un ja valsts atbalsts, neanalizējot nozares tendences, tiek piešķirts daudziem savstarpēji konkurējošiem komersantiem, tagad varam  paliecināties pamatojoties uz Lauku atbalsta dienesta publiskotajiem datiem - ne viens vien valsts atbalsta saņēmējs nonācis finansiālās grūtībās un lauž līgumu ar valsti.   Esmu pārliecināts, ka tie ir tikai pirmie publiskotie piemēri. Drīz vien tam sekos arī būvmateriālu ražotāji un kokapstrādātāji. 2008.gadā pildot darba pienākumus un apmeklējot komersantus, man arvien skaidrāk iezīmējās galvenā problēma: 2004. – 2006.gada plānošanas periodā valsts atbalsts tika piešķirts it kā ekonomiski pamatotiem projektiem. Taču šie projekti tika gatavoti un apstiprināti paļaujoties uz to, ka „treknie” gadi ne tikai nebeigsies, bet kļūs arvien treknāki – ka būvniecības bums nebeigsies, cilvēkiem nauda būs arvien vairāk utt.   Tagad daudzi komersanti žēlojas, ka situācija tirgū ir izmainījusies. Jā. Ir izmainījusies. Un liela daļa atbildības jāuzņemas arī valsts institūcijām (ar to es domāju ne tikai valdību, bet arī par banku darbības uzraudzību atbildīgos, kas pieļāva nekontrolētu kreditēšanu). Bet to es pieminu nevis tāpēc, lai meklētu vainīgos, bet lai tagad izvērtētu pieļautās kļūdas un izdarītu attiecīgus secinājumus.   Viens no tiem, manuprāt, ir izsvērtāka valsts un ES atbalsta piešķiršana, skatot katru komersantu valsts kopējās attīstības kontekstā. Tas nozīmē, ka naudu ir jāsaņem nevis pēc tā, kādu biznesa plānu esi uzrakstījis, kurā novadā atrodas uzņēmums vai kādus cilvēkus nodarbini, bet gan pēc tā vai uzņēmums strādās un ražos produkciju neatkarīgi no situācijas tautsaimniecībā. Šādu, savu darbu ilgtermiņā plānojošu uzņēmumu Latvijā ir ne mazums. Un tieši tiem ir jākļūst par valsts atbalsta saņēmējiem, tieši tādiem komersantiem ir jāpalielina valsts atbalsta apmērs. Valsts primārais uzdevums tagad ir finansiāli atbalstīt gan tos, kas spēj saražot produkciju eksportam, gan tos, kas samazina importu no ārvalstīm, tādejādi sekmējot valsts tekošā konta deficīta samazināšanos.

Lasīt tālāk...